Labības laukos labība mēdz sakrist veldrē, veidojot apļus vai apļu grupas. Veldrējums rodas, ja labības, piemēram, kviešu stublāji pie pamatnes noliecas. Stiebri pieplok pie zemes, veidojot glītu, regulāras formas zīmējumu.

Labības veldrējums

Kā labībā rodas šādi apļi?

Nav skaidri zināms, kas izraisa šādu apļu rašanos labības laukos, lai gan ir izteikti daudzi neparasti skaidrojumi. Daži cilvēki uzskata, ka tās ir liecības par NLO nosēšanos uz Zemes vai arī simbolu veidā laukos uzzīmētas citplanētiešu sūtītās ziņas. Par tiem ir izteikta vesela rinda teoriju – sākot no slepeno ieroču izmēģinājumiem līdz lodveida zibenim. Daži cilvēki domā, ka šos zīmējumus veido dzīvnieki, piemēram, eži vai āpši, izbradādami labību.

Vispopulārākās teorijas autors ir fizikas profesors doktors Terenss Mīdens. Viņš apgalvo, ka labības veldrējumus ir radījis neliels viesulis jeb virpulis, kas rodas attiecīgā ģeogrāfisko un lika apstākļu kombinācijā.

Vai labības apļi ir tikai joks?

Daudzviet apļi labībā varētu būt cilvēku radīti. 1991. gadā Dags Bouvers un Deivs Čorlijs atzinās, ka viņi paši ir izveidojuši daudzus no tiem apļiem, kas parādījās Anglijā astoņdesmitajos gados. Lai izveidotu šos apļus, viņi izmantojuši divus auklās iesietus koka dēļus. Uzlikuši kāju uz dēļa un turēdami auklu jostas augstumā, viņi iestaigāja apļus, nomīdami labību. Lai apļu forma būtu nevainojama, viņi piesēja auklas galu pie staba, lai būtu pēc kā vadīties.

Labības veldrējums

Ļoti bieži spoki parādās pilīs un, protams, arī Latvijā tā notiek. Šeit būs tieši par Latvijas pilīm un pirmo mēs apskatīsim Rundāles pili.

• Nostāsts par grāfu Zubovu. Reiz Zubovs licis aizjūgt savus sešus baltos zirgus un braucis izklaidēties. Uz ceļa, pa kuru braukuši, esot rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris uzsaucis meitenei, lai dod ceļu, bet viņa laikam nav dzirdējusi, jo palikusi tur pat mierīgi sēžot. Kučieris gribējis apbraukt meitenītei apkārt, bet grāfs pavēlējis braukt bērnam virsū. Kad kučieris atteicies to darīt, viņš iesitis kučierim pamatīgu pļauku, izrāvis no rokām grožus, un triecis zirgus taisni virsū meitenei. Zirgi pēdējā brīdī pasitušies sānus un pārlēkuši grāvim. Grāfs izkritis no karietes, sapinies grožos, un zirgi lēkšodami vilkuši viņu līdz. Aculiecinieki stāstījuši, ka grāfs atgriezies mājās ar zilumiem un novārtījies dubļos. Nākamajā dienā Zubovs atrasts savā istabā pakāries. Stāsta, ka vēl tagad tumšās naktīs atveras Lauvas vārti un, zvaniem skanot, laukā pa tiem dodoties seši balti zirgi ar karieti, kuru vadot pats Zubovs.”

• Grāfa Šuvalova ģimenes ārstam nomirusi meita. Bēres meitenei netika sarīkotas, jo nelaimīgais, neprātīgi mīlošais tēvs pats nomiris, nepaguvis noskaidrot meitas nāves iemeslu. Kamēr viņš bija vēl dzīvs, visiem teicis, ka meita ir devusies ceļojumā, lai gan patiesībā bija meitu noslēpis pagrabā. Kopš tā laika meitene klīstot pa Rundāles pili baltā tērpā un lūdz garāmgājējus, lai tie viņu apbedītu svētītā zemē. Tad viņa iegūšot dvēseles mieru.

• Cits nostāsts vēsta, ka Rundāles pilī dzīvojis ļauns un nežēlīgs kungs. Viņš licis pils mūros iemūrēt tos kalpus, kuri viņam nav patikuši. Tad nu naktīs šie cilvēki mēdzot spokoties. Starp tiem esot arī sieviete baltā tērpā, kas izejot cauri kolonnām.

• Rundāles pils celtniecība neesot vedusies. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nogruvis. Viens no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Izvēlējušies nabadzīgu zemnieku meitu, un, lai būtu iemesls meiteni iemūrēt, apvainojuši viņu sagrēkošanā ar augstdzimušu princi. Kopš tā laikā meitene staigājot pa pili baltā tērpā – Rietumu korpusā šķērsojot biljarda istabu, tālāk dodoties uz ēdamzāli un tad uz pils Lielajām kāpnēm vai vestibili. Viņa meklējot muižnieku, lai pierādītu savu nevainību.

• Rundāles pilī esot arī Melnā Dāma, kura parādās noteiktās vakara stundās un slīd cauri pils gaiteņiem, augšup pa kāpnēm uz Zubova kabinetu. Stāsta, ka Melnā Dāma bijusi kāda nabadzīga meitene. Šo meiteni bija iemīlējis Valerians Zubovs. Par Zubova mīlestību pret jauno un skaisto meiteni uzzinājusi ķeizariene Katrīna. Viņa likusi saviem kalpiem Zubovam nocirst galvu un pasniegt to zelta bļodā. Tas ticis arī izdarīts, bet meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu. Meitene no kritiena nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, meklējot mieru.

• Melno Dāmu esot redzējuši pils restaurātori. Viņa parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa trepēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.

• Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis skriedams, atbildējis – pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani esot attālinājušās.

• Tas noticis 20. gs. sākumā. Kāda sieviete, kas pilī strādājusi par apkopēju, slaucījusi klasi (tolaik viens pils spārns bijis pārvērsts par skolu). Pēkšņi izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav tam pievērsusi uzmanību. Tad sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: “Ej projām”. Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies, un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi “Ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā uz mutes kritusi un nav varējusi pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī izskanējusi pavēle: “Ej projām!” Tad sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās, kā pēc tam nokļuvusi mājās.

Dažādi spoku stāstiņi ņemti no neta, cik nu tajos patiesības spriediet paši!

—

Manis paša notikums! Biju ar tēti aizgājis sēņot.
Ieejam mežā, izklīstam. Es eju, te pēkšņi priekšā veca sapuvusi māja, pilnīgs grausts! Eju iekšā, neviena cilvēka, viss kluss! Iekšā māja bija pilnībā neskarta izņemot visur bija 10cm putekļu kārta.
Staigāju pa māju, ieraugu galds uzklāts, ēdieni uz šķīvjiem, dzērieni krūzēs. It kā kaut kādas kāzas bijušas, bet viss pamests un visi ēdieni sapuvuši.
Te pēkšņi pulkstenis pie sienas nedarbojas, rāda 3 naktī. Ieraugu pie sienas kalendārs 1974. gads!
It kā mistiski visi cilvēki būtu pazuduši!
Ātri bēgu prom no tās vietas, skrienu pie tēta skatos viņam jau pilns
sēņu grozs, saucu viņu lai nāk apskatās to māju, kas bija tur pārsimts metru uz sāniem. Ejam, skatos vieta kur bija māja vairs nekas nav tikai krūmi nezāles un sūnas!
Ātri braucām prom no tās vietas, kkas mistisks tur bija.

—

Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.

—

Reiz kaada sieviete brauca mashiinaa no darba. Tachu kopsh viena pagrieziena vinjai visu laiku sekoja kaads sarkans minibusinjsh. No saakuma sievietei bija vienalga – droshi vien brauc uz to pashu pusi, tad ta liela muizha. Bet mashiina turbinaaja sekot, un ik pa briidim iesleedza taalos lukturus, kuri izgaismoja sievietes mashiinu. Bet mashiina neatstaajaas no sievietes. Tad vinja nosprieda, ka brauks pa celju, pa kuru neviens nekad nebrauc, jo tur nav ne labs celjsh ne gaismas. Vinja nogriezaas pa to celju. Bet mashiina turpinaaja sekot un sleegaat iekshaa un aaraa taalos lukturus. Nu jau vinja bija paarbijusies, un zvaniija policijai, lai vinji gaida pie vinjas maajas un graabj ciet sarkanaa businja shoferi. Sieviete aizbrauca maajaas, kur policija kaa jau runaats gaidiija. Kad arii minibusinjsh apstaajaas policijas viiri pieskreeja klaat un graaba vinju cite, bet viirs kliedza: “nekjeriet mani, bet vinju!!” Policija pamaniija, kaa no sievietes mashiinas izkaapa kaads cits viirs ar nazi rokaas, bet tad vinjsh izgaisa. Beigaas atklaajaas, ka viirs kursh bija mashiinaa bija centies paargriezt sievietei riikli, bet sarkanais businjsh to bija pamaziijis un katru reizi kaa shis kaut kas gribeejis uzbrukt iesleedza taalos lukturus, lai izgaismotu mashiinu, un sieviete vinju pamaniitu.

Daudzu gadu laikā notikušas tūkstošiem sastapšanās ar citplanētiešiem. NLO pētnieki savus priekšstatus par to, kā izskatās šīs būtnes balsta uz aculiecinieku aprakstiem. Ir uzņemtas tikai dažas citplanētiešu fotogrāfijas, taču tās ir ļoti neskaidras.

Milzīga dažādība

Aculiecinieku sniegtie citplanētiešu apraksti ir ļoti atšķirīgi. Ir redzēti gan sarkani, gan zili, Read more »

Ja gribi atrast dažādas baisas lietas tad iesaku tev Youtube. Tas ir saits kur ir ļoti daudz video par visdažādākajām tēmām. Tur var atrast spoku foto slaidšovus, video, kur viņi nofilmēti, daudzko par poltergeistiem, NLO u.t.t. Tiesa, daudzi no šiem video ir viltoti – ar dažādām programmām un tā. Bet daži ir tiešām baismīgi!

Te būs daži tagi (atslēgvārdi):

ghosts, nlo, ghosts slideshow, poltergeist, mermaid, grim

Liel-Rendas pilī senāk dzīvojis barons Brinķis. Kad viņš nomiris, tad pilī sācis spokoties. Pēc pusnakts viņš staigājis pa pili, visu apskatīdams. Bieži vien viņu varējuši sastapt uz trepēm: kautkas balts nozibējis gar acim un bijuši dzirdami soļi, bet kad skatās, nekā nevar saredzēt. Tai istabā, kur viņš miris, no pulksten divpadsmitiem līdz vienam esot dzirdama žēla vaidēšana, bet bargā balsī. Kad par šo laiku grib istabā ieiet, tad nevar durvis attaisīt, un kad pēc pulksten vieniem iet, tad sienas ir slapjas; pēc kāda brīža tās paliek atkal tādas pašas kā bijušas.

Lubānas kapsētā atrodas maza mājiņa; ļaudis to iesaukuši par veco kapliču. Patiesībā tā nemaz nav kapliča. Senāk Lubānas lielkungam bijusi skaista meita, bet agri nomirusi. Apglabāta tepat Lubānas kapos, nezin kādu iemeslu dēļ nevarējuši aizvest uz dzimtas kapiem. Ļaudis izrunājuši, ka meita naktīs staigājot, spokojoties. Lielskungs ticējis māņiem un uzcēlis mājiņu virsū, lai meita vairs nestaigā. Pēc tam ļaudīs runas apklusušas. Stāsta arī, ka tur nav vis lielkunga meita apglabāta, bet, nezin kādiem nolūkiem, mācītājs to licis uzcelt. Kapu svētku dienās mācītājs tur iegājis un palicis labu laiku, bet draudze klusu gaidījusi. Daudzi mēģinājuši izzināt, ko mācītājs dara kapličā, bet nevienam tas nav izdevies.

Dzīvojis bagāts saimnieks. Braucot no pilsētas, laupītāji to nosituši. Gan meklējuši vainīgos, bet viss velti, tie bijuši kā ūdenī iekrituši. Naktij iestājoties, mirušais saimnieks sācis staigāt pa mājām un rīkojis saimi pie darba. Saimniece liek sēt rudzus, saimnieks saka: «Nē, tev jābrauc grantī.» Saimniece liek braukt uz pilsētu, saimnieks saka: «Tev jācērt malka,» u.t.t. Visi par šādām lietām ļoti uztraukušies. Ļaudis aizbēguši un saukuši to par spoku māju. Tad saimniecei viena vecenīte ieteikusi, lai atvedot katoļu mācītāju. Saimniece arī paklausīja. Mācītājs nogaidījis, kamēr pulkstens nositis 12, un tad prasījis spokam, kāpēc viņš staigājot un nedodot saimei miera. Spoks atbildējis, ka viņam vēl jāstaigājot 10 gadi, kamēr pienāks viņa īstā nāve. Ja šim neļaujot pa istabu staigāt, tad lai mazākais ļaujot dzīvot uz istabas augšas, kur esot tukšs zārks. Mācītājs viņam to arī atļāvis, un no tās reizes spoks licis saimi mierā.

Deja Vu ir tad, kad cilvēkam liekas ka viņš kādā situācijā jau ir bijis, un precīzi zin kas notiks. Tas nav ilgs laiks, parasti līdz 10 sekundēm. Deja Vu bieži jauc ar līdzīgas situācijas vienkāršu atcerēšanos. Pēc manām domām, var arī būt tā, kad cilvēks kautko piedzīvo pēc laika aizmirst, un kad ir līdzīga situācija, viņam liekas, ka ir Deja Vu, bet īstenībā viņš tikai atceras. Es to piedzīvoju samērā bieži, vismaz vienreiz divos mēnešos. Iespējams, ka man ir tas pats par ko es tikko runāju un tas nemaz nav īsts Deja Vu

Īstenībā, tas nemaz netiek uzskatīts par kautko pārdabisku. Liela daļa no tā vispār esot viens liels joks ko smadzenes ar mums izspēlē. Daži tomēr uzskata ka tās ir atmiņas no iepriekšējām dzīvēm, vai arī tieši otrādi, tas notiks nākotnē. Es pati nezinu kā īsti ir, bet esmu to tik daudz reižu piedzīvojusi, ka man tas virs neliekas nekas pārdabisks.

Divi zēni gājuši caur Rūjienas Skudriņu kapsētu. Bijusi gaiša mēness nakts. Uz celiņa zēni piepēži ieraudzījuši garu, garu baltu vīru. Vīrs vilcis baltās drēbes uz augšu, zem kurām bijuši redzami miroņa kauli. Zēni pārbijušies un skrējuši ko kājas nes.

Reiz bijis viens vīrs vārdā Indriķis, kas bijis dzimis lielā piektdienā. Visur, kur viņš gājis, tam rādījušies nelabi dzīvnieki: čūskas u. c. kustoņi. Kad gājis kapos, tad viņu mocījuši mirušie pavisam nost. Kad nomiris, tad zirgs apmēram versti no kapiem nav bijis padzenams, kaut vai situši nost. Beidzot ar lielu plītēšanu padzinuši kādu gabaliņu, bet tad bijis vienos sviedros. Tad puiši ņēmuši veco Indriķi uz kamiešiem un kā par brīnumu zirgs vairs soļos nav bijis noturams, skriet vien gribējis.

Reiz braukuši četri vīri no Gulbenes uz Lubānu. Piebraucot pie Kapu kalniņa – dzirdot no akmeņa puses tādu kā bērna raudāšanu. Gājuši skatīties – nekā neatraduši. Bet kā gribot braukt prom, tā raudot atkal. Nu iet otrreiz skatīties un atrod pie akmeņa žokļu kauliņus, kas dzen putas. Viens no vīriem pārmetis krustu un teicis: «Ja puisēns, tad vārds ir Ancītis; ja meitenīte, tad Grietiņa.» Tūliņ raudāšana apklususi, un vīri aizbraukuši uz Lubānu.

Spoku stunda ir no 24.00 – 01.00. No šī laika es baidos, kautgan es parasti eju gulēt tieši 24.30… Itkā ar mani vēl nekas nau noticis, bet tomēr es baidos… Es baidos šajā laikā iejiet savā istabā kāmēr vēl nav iededzināta gaisma. Pirmais iemesls tam kāpēc es tik ļoti baidos ir tas, ka es eju gulēt tajā spoku stundā… Tad kā es izdzēšu gaismu man ir bail atvērt acis jo… Ja nu es kautko ieraugu… Bet otrais iemesls ir mana māja…

Es vienmēr esmu domājusi ka neko paranormālu nofotogrāfēt nevar, bet īstenībā var. es esmu dzirdējusi ka ja ierauga kautko paranormālu un nofotogrāfē tad tajā fotogrāfijā nekas nau redzams. Bet draugiem.lv es izlasiju diskusiju par to kā viena meitene sevi fotogrāfēja spogulī un pēc tam bildē virs viņas galvas ieraudzīja cilvēka seju. Es pati to bildi redzēju viņas albūmā un tur tiešām bija cilvēka seja. Vispār diezgan bailīgi bija… Un citiem arī esot bijuši tādi gadījumi, bet tad tās sejas no bildēm ir izgaisušas… Jā, un tā meitene vēl saka ka no photoshopa neko nejēdz un viņai nemaz tāda nav. Un tā bilde arī neizskatijās kā uz photoshopa uztaisīta. Tur būtu jābūt baigajam profesionālim lai tādu uztaisītu. Man īstenība gribās viņai ticēt un es arī ticu.